Viļņi

Aiz muguras troksnis, neesmu viens tumšajā ielā, pagriežos, gaismas šalts acīs un ass sitiens pakrūtē, no kura aizraujas elpa.

Kādēļ tu tā dari?

Vienreiz es neizturēšu un pateikšu mammai. Viņa uzzinās. kur tu mācies, aizies uz tavu skolu, tevi izslēgs no skolas un ieliks cietumā.

Sirds strauji sitas krūtīs, es tikko noskrēju krosu, es esmu piekusis, es pagulēšu mitrajās pludmales smiltīs.

Es mēģinu pagrābt smiltis saujā, bet tās birst laukā, atkal un atkal, kā viss, ko esmu mēģinājis šai dzīvē paturēt pie sevis.

Jūras viļņi pret krastu veļas ar apbrīnojamu neatlaidību un patīkamu troksni. Divi viļņi, klusums. Divi viļņi, klusums. Divi viļņi...

Viļņi mani apšļaksta. Es taču esmu tik tālu no krasta, kā tie tiek man klāt? Manas rokas ir slapjas no sarkanajiem, uzmācīgajiem viļņiem. Vai tā ir rietošā saule, kas viļņus padara sarkanus? Nē, saule ir zila un tā spalgi kliedz. Vai atstatums starp priekšējiem lukturiem ir lielāks, nekā no manis līdz zilajai saulei? Mēģinu to pajautāt baltajos halātos tērptajiem pavāriem, bet tie spītīgi klusē. Viņi atrauj mani no koka, un es vairs neesmu zaļa lapa. Vai pavāri mani izvārīs pusdienās? Nē, šķiet, bija vēls vakars, kad es izgāju no teātra. Kādēļ tad tagad ir diena? Viena diena manā mūžā - ir stars, kas uzliesmojis tumsā. Tumsā, tumsā... Skaisti tu dziedi, Mirdziņ. Man tas nekādi neizdodas, es mēģinu dziedāt tev līdzi, bet lūpas neklausa. Es labāk iešu peldēties. Nevediet mani projām no jūras! Viļņu skaņas top arvien klusākas un klusākas. Un, kam pie jūras mūžs, tam ir pie jūras jāpaliek. Es esmu pie jūras piesiets. Ar jūru mani saista gumijas aukla. Tā stiepjas arvien garāka un stiepdamās kļūst arvien tievāka, un man tas sāp. Es tikai tagad sajūtu sāpes. Nē, tas neesmu es, kas sajūt sāpes. Es pieceļos un skrienu prom pa saules sakarsētajām pludmales smiltīm. Netālu skaļi pret krastu sitas viļņi. Divi viļņi, klusums. Divi viļņi, klusums.

Klusums.

2011. g.