Kalni un lejas

Visu mūžu viņš bija kāpis kalnos.

Kalni ir dīvaini. No tālienes tie šķiet nedzīvi. Pienākot tiem tuvāk, kalni atdzīvojas. Kad sāc kāpt kalnā, tas atver tev savu dvēseli.

Maldās tie, kas domā, ka kalnā var uzkāpt pa taisnāko ceļu. Ceļš uz kalna virsotni ir līkumots, un bieži vien uz kādu brīdi jānolaižas zemāk, lai pēc tam atkal kāptu augšup.

Kad tu esi uzkāpis kalna virsotnē, vairs nekas neaizsedz sauli. Pat mākoņi ne, jo tie palikuši tālu lejā.

Kalns, kurā tev izdevies uzkāpt, nepazūd. Tas paliek tevī, un tu krāj kalnus kā mazas zelta monētas, un tava kabata nekad nebūs pilna.

Taču neaizmirsti, ka nepietiek kalnā tikai uzkāpt. Lai kāptu nākamajā kalnā, vispirms ir jātiek lejā, un lielākā daļa nelaimju notiek tieši lejupceļā, kad tava uzmanība ir atslābusi. 

Tā reiz notika arī ar viņu. Pirms gada viņš bija uzkāpis savas dzīves lielākajā kalnā. Toreiz šķita, ka neizdosies sasniegt virsotni, pa ceļam pluinīja salti vēji, un šķita, ka kalna nogāzē gulošā sniega masa tūliņ sakustēsies un pārvērtīsies par nāvi nesošu lavīnu. Ja viss beigsies laimīgi, es vairs nekad nekāpšu nevienā kalnā, viņš vienubrīd nodomāja. Taču liktenis bija labvēlīgs, un brīdi atpūties kalna virsotnē, viņš sāka kāpt lejup.

Viņš kāpa un domāja par to, ka jāpagūst lejā tikt līdz saulrietam. Viņš kāpa lejup ilgi ilgi, veselu gadu.

Pamazām mainījās ainava ap viņu. Sniegi vairs nebija redzami, un nogāzi klāja zaļa zāle. Nu vairs nekas ļauns nevar notikt, viņš nodomāja un pielika soli.

Kad, paslīdējis zālē, viņš pakrita un sāpīgi sasitās, viņš piecēlies nodomāja, ka varbūt kaut kur paralēlajā pasaulē viņa dubultnieks šobrīd aizķeras ar kāju aiz tramvaja sliedes. Un kritiens uz asfalta varētu būt krietni vien sāpīgāks nekā kritiens zālē.

2020. gada jūlijs