Istaba, kur piepildās visas vēlēšanās

Vajadzētu pablēņoties. Kā kādreiz bērnībā.

No malas tas droši vien izskatītos ļoti smieklīgi. Bārdains onkulis ar spieķi dara blēņas.

Šodienas pastaigai atkal izvēlējos to ceļu, pa kuru biju jau kādreiz gājis. Kādu gabalu tas ved zem elektropārvades līnijas, pēc tam ievijas pamestu mazdārziņu rajonā. Taisni brīnums, cik ātri mainās ainava - no civilizēta nomales dzīvojamā rajona nokļūsti mežonīgā apvidū, kur nav nevienas dzīvas dvēseles un tikai skaņas no tālumā esošas šosejas atgādina, ka tu vēl esi šajā pasaulē un šajā laikā.

Gabalu tālāk no smilšainā ceļa slejas puspabeigtas divstāvu mājas sarkanās sienas. Nav ne jumta. ne logu - atgādina ainu no filmas par Stalkeru, kur ceļinieki meklēja istabu, kurā piepildās visas vēlēšanās.

Ko būtu vēlējies es, ja nokļūtu šādā istabā? Laimi visiem, neviens lai nepaliek tukšā? Kaudzi naudas? Mūžīgo jaunību? Labu veselību? Veselību...

Nolemju apiet mājai apkārt un palūkoties uz to no otras puses. Dīvaini, bet man šķiet, ka esmu to jau kādreiz redzējis. Tā gan nav pirmā reize, kad pastaigu laikā uzplaiksnī neskaidras atmiņas.

Onkulis dara blēņas. Tā vietā, lai darītu nopietnas lietas, viņš klīst pa pamestu māju pagalmiem. Bet neviens jau neredzēs. Pie tam tur ir soliņš, kur varēs brīdi pasēdēt un atpūsties. Esmu noguris, garš ceļš jau aiz muguras.

Ar katru soli, attālinoties no ceļa, atmiņas kļūst skaidrākas. Es te esmu jau kādreiz bijis.

Sen.Ļoti sen.

Tūlīt es atminēšos visu, visu...

× × ×

1963

Blakus ūdensvada šahtai kuplo jasmīnu krūms, aiz tās ir neliela pļaviņa, kur aug avenes un pie pašas sētas - pudurītis meža zemeņu. Pagājušogad tētis uzslēja sētu, nu mūsu pagalms ir sava pasaulīte, un tas pieder tikai man. Tajā rit mana bērnība. Tiesa, reizēm es daru blēņas, bet kurš zēns gan neblēņojas? Mans brālis esot lēcis ar lietussargu no šķūnīša jumta.

Es zinu, kas tai šahtā ir iekšā, es zinu! Tētis reiz līda tur iekšā, kad vajadzēja kaimiņam nogriezt ūdeni. Tur ir dubļi pašā dibenā, caurules un skaitītājs. Uzminiet, kas no visa tā mani interesē? Ne jau dubļi, protams.

Es paskatos, vai tuvumā nav tēta, un vaigus piepūtis, novelku no šahtas rūsgano bleķa plāksni. Tur iekšā ir patumšs. Ja nu tur ir kāds briesmonis?

Es stāvu uz šahtas betona malas un domāju, kā norāpties lejā, kad pēkšņi tur apakšā kaut kas sakustas. Sagriežas tāds kā virpulis, dubļi pazūd, kļūst gaišs un es apakšā redzu baltus mākoņus un zem tiem - tāltālu zemi. Man noreibst galva un es krītu. Es krītu ļoti, ļoti ātri. Tēti, kur tu esi, palīdzi! Es vairs nekad tā nedarīšu, tikai palīdzi, es krītu! Es...

* * *

20191963

Nē, laikam tomēr man nebūs lemts atcerēties. Tā bija tikai tāda acumirklīga sajūta.

- Tēti, palīdzi. es nevaru piecelties!

Nez kādēļ tā māja ir līdz pusei uzcelta un pamesta? Pietrūcis naudas?

- Tēti... kāpēc tev ir bārda un sirmi mati?

Varbūt viņam bijušas problēmas ar veselību? Tu, cilvēks, dzīvo bez bēdu, kal dižus plānus, un tad pēkšņi atnāk tas, kas neprasa atļauju ienākt. Izlauž tavas durvis un pasaka - tagad būs tā, kā gribēšu es.

- Kur es atrodos?

Skaista, saulaina vasaras diena. Divdesmit trešais jūlijs. Nemanot pagājis pusgads.

- Kāpēc man tik ļoti sāp galva?

Laikam pietiks sēdēt, ir jāceļas un jāiet tālāk. Ceļš vēl nav galā.

- Kāpēc tā māja ir sarkana?

Saukšu šo māju par Stalkera māju. Žēl, ka tā filma nebija krāsaina, varbūt arī tā māja ar vēlēšanos istabu bija sarkana. Vēlēšanos istaba... Diemžēl vēlēšanās piepildās tikai filmās un pasakās.

- Tēti... kāpēc tu man nepalīdzi...

Es laikam pagulēšu. Man nāk miegs.

* * *

2019

Projām ejot, es nejauši aizķēros ar kāju aiz betona gabala, kas bija ieaudzis zālē, un gandrīz pakritu. Jābūt uzmanīgākam. Stāsta, reiz bērnībā draiskojoties, es esot pārsitis galvu uz kaut kādas betona apmales un pēc tam kādu brīdi runājis nesakarīgas lietas. Jābūt uzmanīgākam savos klejojumos. Diemžēl arī pie mājas, kur piepildās visas vēlēšanās, neviens tevi pakritušu neatradīs un nepalīdzēs.

2019. gada 24. jūlijā