Grāvis

Saulainā maija pēcpusdienā ar dzidri zilām debesīm darba lietas mani aizveda uz Pārdaugavu. Ātri ticis galā, nolēmu aizstaigāt līdz vietai, kur kādreiz atradās manu vecāku celtā māja un aizritēja mana bērnība.

Mājas tur, protams, sen vairs nav. Tai vietā gozējas daudzstāvu ēka ar pazemes garāžām. Laiku pa laikam paceļas kāda no barjerām ar piekarinātu plāksnīti "Privātīpašums. Nepiederošiem iebraukt aizliegts" un iebrauc vai izbrauc kāda lepna mašīna. Tā droši vien ir piederoša šai vietai. Es vairs tai neesmu piederošs. Taču vieta joprojām ir piederoša man un atņemt to nav neviena spēkos.

Kad vakarā nenāk miegs, dažkārt domās paklaiņoju pa mūsu mājas pagalmu. Es atceros to līdz pēdējam sīkumam. Katru ābeli, ķiršu kociņu, jāņogu krūmu. Meža zemenīšu pudurīti netālu no kaimiņu sētas, kur caur pussarūsējušu drāšu žogu spēlējāmies ar kaimiņu zēnu.

Otra kaimiņa mājās nebija mana vecuma bērnu, un arī ja būtu, mums būtu bijis jāspēlējas, kā tagad mēdz teikt, attālināti - mūsu pagalmus atdalīja grāvis. Īstenībā tā laikam bija neliela upīte, šķiet, ka tajā bija pat zivis. Krasts bija diezgan stāvs, un reiz es nejauši tajā gandrīz ievēlos. Labi, ka blakus bija māsa, kas mani žigli saķēra aiz rokas, citādi diez vai būtu izķepurojies.

Iebraukt aizliegts. Kas man var aizliegt ieiet? Tādas zīmes te nav, tātad es drīkstu pa pašu pagalma malu, kur toreizējā drāšu žoga vietā tagad slejas augsta sēta, aiziet līdz vietai, kur bija grāvis un paskatīties, vai tas vēl tur ir. Ja tā ir upīte, tai vajadzētu tur būt joprojām.

Sperdams soli pēc soļa, mēģināju atcerēties, kas atradās tur tuvumā toreiz, manas bezrūpīgās bērnības gados. Avenājs... ērkšķogu krūmi... pļaviņa, lecektis, siltumnīca... Pievēru acis un mirkli atpūtos. Vieta, kur tagadējais saplūst ar bijušo, tagadne ar pagātni. Vieta, kur tev atrasties ir patīkami un reizē skumji. Vai pagātne atrodas aiz nepārvaramas robežas, un atgriezties tajā var tikai domās?

Lūk, arī grāvis. Pašā pagalma galā, brašajai ēkai uz to pusi pat nav logu. Grāvis laikam vairs neietilpst ēkas teritorijā, līdz ar to par to neviens nerūpējas. Ūdens gan tajā pamaz - sīka urdziņa pašā grāvja dibenā. Kaimiņu mājas aiz grāvja vairs nav - tur plešas pļava, zeme laikam pārdošanā, un pat nojaust nevarētu, kas tur kādreiz atradies.

Nolēmu pārlēkt grāvim un tālāk pa pļavu iziet līdz ielai, lai dotos atpakaļ. Hop!

* * *

Mēdz teikt, ka vecam cilvēkam daudz kopīga ar mazu bērnu. Biju aizmirsis, ka mana kreisā kāja reizēm uzvedas ne tā, kā gribētos, un grāvja otrā pusē piezemējies, novēlos garšļaukus, nedaudz pat ar galvu atsitos pret zemi. Labi, ka neviens to neredzēja. 

Mirkli pagulējis, cēlos augšā, lai pēdējo reizi uzmestu skatu vietai un dotos tālāk. Grāvja vairs nebija. Tā vietā burzguļoja metrus desmit plata upīte, aiz kuras pletās mežs. Jutos kā sapnī... bet varbūt tas tiešām bija sapnis? Pamazām taciņa, kas vijās pa upītes ieleju, izveda mani uz smilšaina lauku ceļa. Sāku iet pa to, cerēdams, ka tas aizvedīs mani līdz kādām mājām. Pēc kāda laika ceļa līkumā parādījās koka māja bez sētas, tās pagalmā rosījās sieviete. 

- Es atvainojos, laikam nedaudz apmaldījos. Kur es varu iziet pa šo ceļu?

- Līdz Valkai vairs nav tālu - divi kilometri. Priecīgus Jāņus, ceļiniek!

Priecīgus Jāņus. Valka.... Šķiet, ka burvju grāvis mani ir ne tikai pārcēlis uz citu vietu, bet arī nedaudz pagriezis laika ratu uz priekšu. Kāpēc tieši Valka? Jaunības gados kādu laiku biju tur dzīvojis. Arī ar šo vietu mani saista atmiņas. Nu labi, ja Valka, tad Valka - gan jau kaut kā nokļūšu mājās.

Saule jau pamazām sāka rietēt. Iedams pa smilšaino ceļu, redzēju šur tur iedegamies jāņugunis. Tuvāk pilsētai līdz manim atplūda tālas dziesmas skaņas igauņu valodā. Valka ir robežpilsēta, un brālīši igaunīši arī svin Jāņus.

Iegājis pilsētā, nedaudz apmulsu. Tā neizskatījās gluži tāda, kāda tā saglabājusies manās atmiņās. Nebija vairāku ēku, kuras labi atceros. Par laimi, drīz satiku kādu nopietnu vīru. Izstāstīju viņam ātrumā sagudrotu stāstu, ka esmu nokavējis pēdējo autobusu uz Rīgu un meklēju naktsmājas - vai viņam nav telefons, es gribētu piezvanīt kādam paziņam. Viņš nedaudz dīvaini uz mani paskatījās un teica, ka telefons esot gan, tepat aiz stūra, bet vai es atceroties numuru. Tolaik, astoņdesmitajos gados man bija labs paziņa Eduards S. Viņam bija 8 bērni, kopā ar viņu un viņa vecāko dēlu Oskaru es biju dažkārt devies pārgājienos.

- Paldies, ka gribi man palidzēt. Varbūt tu zini Eduarda S. telefona numuru? Viņš gan dzīvo Trikātā, bet varbūt Valkā tagad dzīvo kāds no viņa bērniem?-

 Tu kaut ko nejauc? Eduards dzīvo tepat Valkā, un viņa vienīgais dēls piedzima šī gada Lieldienās.

* * *

...laikam tomēr nebūs tik viegli nokļūt mājās...

23.06.2021.