Divas pasaules
Valo torīt pamodās agri.
Nakts otrajā pusē viņš pa miegam bija jutis, ka istabā kļūst arvien karstāks. Laikam kaut kas bija sabojājies mājas atvēses sistēmā. Viņš piecēlās un pataustīja hladnočus. Silti, protams. Divreiz pārbaudīja, vai logi cieši aizvērti, pagrieza spēcīgāk vēsā gaisa plūsmu no kladra un apsēdās pie galda. Pie debesīm kā parasti nebija neviena mākonīša.
Kaut kā jāpārcieš šī gupta, karstākais no sešiem gadalaikiem. Vienīgais ciešamais ir verss, tad vismaz saule nekvēlo pie debesīm.
Stāsta, pirms simt gadiem, kad klimats vēl bijis samērā normāls, esot bijis viens cilvēks, kas mēģinājis pasauli brīdināt. Kā viņu sauca reāli, neviens neatceras. Pieminot viņu, to dēvē par Hovjūderu, tas laikam esot nozīmējis "Ko jūs uzdrošināties" (tā viņš dusmu uzplūdā reiz esot izsaucies). Tā jau laikam ir bijis vienmēr, visos laikmetos un pasaulēs ir kāds, kurā neviens neklausās.
Šodien Valo bija nolēmis aiziet uz spitālu pie mjeka, lai rūpīgi izmeklē galvu. Pēdējā laikā viņu bieži bija mocījušas dīvainas sajūtas, it kā kāds rakņātos pa viņa smadzenēm, tajos brīžos viņam stipri sāpēja galva. Viņš paēda brokastis, uzvilka termokostīmu, pārbaudīja, vai strādā atvēsinātājs un izgāja no mājas.
Diena tiešām bija karsta, pie debesīm kvēloja žilbinoša saule. Valo nolēma iet kājām, ej nu sazini, vai tik karstā laikā izdosies iedarbināt straku. Tālu jau nebija jāiet, tepat uz nelielas saliņas upes vidū atradās milzīgā spitāla celtne, kas atgādināja cilvēku ar sānis izstieptām rokām. Gar ausīm nospindzēja lakrs. Šie apnicīgie kukaiņi bija ievazāti pēc pirmā lidojuma uz sarkano planētu Ramsu.
* * *
Aldis šodien nolēma veikt garāku pastaigu nekā parasti. Diena bija jauka un silta. Ne katra diena vasarā ir tāda. Dažkārt ikdienas pastaigas laikā debesis apmācās, bija arī pavisam vēsas dienas, kad pūta ass vējš. Laiks ir tikpat nepastāvīgs kā cilvēka dzīve, ir jaukas saulainas dienas un ir arī dienas, kad sauli aizklāj mākoņi. Kad ziema pienākusi agrāk, nekā vajadzētu, un bijusi apnicīgi ilga, katrai saulainai vasaras dienai ir zelta vērtība. Tver dienu, kamēr tev tā tiek dota.
Šādu pastaigu laikā viņš bieži piedzīvoja dīvainas sajūtas. Reizēm, ejot pa vietām, kurās nekad nebija bijis, brīžam uzplaiksnīja dīvainas atmiņas - it kā te jau reiz būtu būts, kaut kad sen, varbūt pat ļoti sen, varbūt citā laikā un citā vietā, kur viss ir citādi. Un brīdī, kad šķita, ka tūlīt visu izdosies atcerēties, atmiņas pagaisa kā nebijušas.
Aldis nolēma vēlreiz atkārtot gājienu pāri Daugavai pa Dienvidu tiltu. Iepriekšējā reizē, kad viņš tur bija gājis, pašā tilta vidū, skatoties uz televīzijas torni kokiem apaugušajā Zaķusalā. viņš atkal bija piedzīvojis šo dīvaino sajūtu.
* * *
puse tilta jau nosoļota.
šī ir gan tā vieta, bet nav īsti tā diena. nē, laikam Antuānam bija otrādi. toreiz bija savādāk. bija agrāks rīts, saule vēl tikai kāpa debesīs. tālumā saulē mirdzēja Gaismas pils, un televīzijas tornis Zaķusalā atgādināja cilvēku, kas stāv, plati izplētis kājas.
šķiet, tas notiek vēlreiz. es sāku atcerēties! toreiz tornis bija izplētis arī rokas un atgādināja milzīgu sarkanu krustu.
taču kas tad tas? gaiss man priekšā sāk dīvaini virmot. veidojas it kā aplis, līdzīgs sīkiem vilnīšiem pārklātai ūdens virsmai. caur šo apli es redzu televīzijas torni. nē, tas nav televīzijas tornis! tā ir milzīga krusta formas ēka iesārtā krāsā. sarkanais krusts. man atkal nav labi.
tūlīt būs jāsper solis. nevar palikt uz vietas. no muguras pūš vējš un triec mani cauri aplim. tai mirklī es klūstu tūkstošreiz vieglāks. es atskatos un otrā pusē aplim, kas pamazām sāk izzust, redzu savu sakņupušo augumu.
tad tā tas notiek. šī tomēr ir tā diena. un šī vairs nav mana pasaule. un tagad es zinu. kam pieder manas atmiņas.
* * *
Valo uz pieres uzlaidās lakrs, un viņš sparīgi iebelza ar plaukstu sev pa pieri. Tomēr lakrs laikam bija paspējis iedzelt, jo cauri galvai izšāvās asa sāpe. Valo paberzēja pieri. Nē, iedzelts nav. Taču sāpe nerimās. tā pieauga spēkā, līdz kļuva neizturama, un viņš bezspēkā saļima, zaudējis samaņu.
Atguvies viņš plati ieplēta acis, brīnīdamies par pasauli sev apkārt.