Diena

* rīts *

Mans skatiens ir kā piekalts priekšējā riteņa spieķīšiem. Ritenim griežoties, tie saulē mirguļo. Tas ir daudz interesantāk, nekā raustīt kaut kādas uz auklas uzvērtas bumbiņas.

Taču - ak, nē! Mamma ir sastapusi otru tādu pašu braucēju un nu pusstundu pļāpās. Un riteņi negriezīsies. Un nebūs interesanti. Un tas tur otros ratos ir saviebis ģīmi un pat neskatās uz manu pusi. Es mēģinu darīt zināmu, ka man nepatīk, ka stāvam uz vietas, bet man kā parasti aizbāž muti. Pasaule vēl mani nesaprot. Beidzot mēs atkal braucam, un spieķīši saulē mirguļo.

* * *

man patīk saule. saule aizdzen tumsu. saule sasilda dzīvi. nav dzīves bez saules. saule būs mūžam. saule ir katrā no mums. kaut kripatiņa saules. droši vien. reizēm saule grib atpūsties un aptumšo savu vaigu. griežas ratiņu riteņi un priecājas bērni. dzīve griežas ap sauli un dažam kādreiz pagriežas ne tā. kaut kur griežas invalīdu ratiņu riteņi. to spieķi nemirguļo saulē.

* pusdienlaiks *

saule ir zenītā un cilvēkiem nav ēnu. arī dzīvei nav ēnu. nav tumšu ēnu, no kurām būtu jābaidās. vismaz tu tā domā, jo neredzi savu ēnu. taču saule nestāv uz vietas, un ēnas atkal sāk stiepties garumā. kādēļ viņa mani nesaprot? kādēļ ēna iezogas viņas sejā? nodziest jāņuguns un saule sāk ritēt lejā no kalna.

* novakare *

Saule ir norietējusi. Nav vēl pilnīgi tumšs, jo vēl nav vēls vakars.

Pa vientuļo un tukšo ielu esmu atnācis līdz mūsu vecajai mājai. Tas nekas, ka tās sen vairs nav un tās vietu ieņēmis auksts daudzstāvu nams.

Mājas sienas ir siltas, tās vēl nav paguvušas atdzist. Iekšā deg gaisma. Durvis droši vien nav aizslēgtas. Es pieeju pie loga. Iekšā pie plīts rosās mamma. Droši vien viņa gatavo vakariņas.

* * *

es atnākšu, māt. reiz es atvēršu tās durvis. taču šodien vēl ne. 

pasaulē šobrīd klaudzot aizveras miljoniem durvju. 

es tikai drusku pastāvēšu pie loga.

2019. gada jūlijs