0.04

Bērnībā es ļoti baidījos aizmigt. Man šķita, ka es no rīta vairs nepamodīšos.

Es vienmēr esmu pamodies. Vai es pamodīšos arī šoreiz?

Mirklis, kad tu aizmiedz, ir līdzīgs straujam kritienam. Tu pārvelies pār gultas malu un krīti tumši brūnā bezgalībā.

Akmens vēl nav sācis ripot.Akmens ir tālu tālu lejā. Es esmu pusceļā starp sauli un mākoņiem. Mākoņi ir balti kā sniegs. Es laikam krītu ļoti ātri. Man šķiet, es nemaz nekustos. Saule mani silda. Zeme nemaz nenāk pretim.

Saulei ir tāds īpašs siltums. Tāds, kā pamostoties vēlā vasaras pēcpusdienā. Diena vēl nav galā. Vēl ir laiks. Vēl nenāk tumsa.

Mākoņi slīd tuvāk. Tuvumā tie nemaz vairs neliekas balti. Drīzāk tie ir sudraboti, kā papīrs, kurā ietin šokolādes tāfelītes.

Es noplēšu sudrabaino papīru. Zem papīra ir tumši brūnas rūtiņas. Tās ir apbrīnojami precīzas un simetriskas. Šajā simetrijā ir kaut kas draudīgs un neapjaušams. Precīzs un nepielūdzams.

Es pametu skatienu uz durvīm un zaudēju vienu simtdaļu sekundes.

Vai kāds nāks, paņems mani aiz rokas un izvedīs no šejienes? Vai uzmodinās mani no šī sapņa?

Akmens ir sācis ripot. Brūnā, precīzā, nepielūdzamā šokolādes tāfelīte sadrūp gabaliņos. Tiem nav svara, un tie peld gaisā. Ir pilnīgs klusums. Skaņa tikai vēl rodas. Man šķiet, es redzu šo skaņu. Tā ir līdzīga pelēkam mākonītim, kas strauji izplešas uz visām pusēm. Arī uz manējo. Skaņa dzen sev pa priekšu mazos šokolādes gabaliņus. Nu jau tie ir pavisam tuvu.

Brūnās bites ir atlidojušas, lai dzeltu. Liekas, Bredberijam bija sudraba bites. Man vairs nav nekā. Durvis neatveras. Vairākas bites iedzeļ manā miesā, un es atkal krītu bezgalībā. Četras simtdaļas sekundes ir pagājušas. Tagad paies mūžība, līdz es pamodīšos. Es vienmēr esmu pamodies. Vai es pamodīšos arī šoreiz?

* * *

Zemessargs tā arī nepamodās. Vismaz tagad ne. Viņš nomira divas stundas vēlāk uz operāciju galda. Tā arī neizdevās noskaidrot, kādā veidā, gatavojoties pirmajām kaujas mācībām, viņa rokās bija nonākusi nevis mācību, bet īsta šķembu granāta.

2002. g.